pēc encifalīta potes sāp roka un temperatūrīgi jau otro dienu, un miegu ciet pat pēc vairākām kafijām. nekad nav bijušas tādas pošu reakcijas. Simo arī diezgan švaks.

guļu "saules pielietā" istabā, klausos puņķainā bērna žļerkstošajā elpā un iekaroju jaunas nekā-nedarīšanas virsotnes.

kā var kaut ko pateikt par darbu, kurš atņem vārdus?

Ingmārs mani pilnībā outshines - viņs ir augšā no 7, pieskata bērnus, izvadā pa ballītēm, sataisa asian fusion mērci pusdienām. es tikai izlienu palaikam no dūnu segas apakšas, aizrāpoju līdz pannai un uzkožu tāpat pie plīts ar ar pannas lāpstiņu.

šorīt atkal biju radio, ierunāju dienasgrāmatu. ziemassvētku special.

kad sāka krēslot, aizmināmies pēc eglītes - visskaistākas un kuplākās visā placī. un pēc tam uztaisīt Simonam pēdējo poti.

es visu esmu pabeigusi, nodevusi, izdarījusi, un man pat ir visas dāvanas.
tā nav bijis nekad agrāk.