un vēl šis. tas bija puķes zariņš, kuru pirms kāda mēneša pacēlu no asfalta. man viņa palika žēl, ka tas tur tāds mētājas - istabas audziņš, droši vien pieradis tikt aprūpēts. iemetu viņu riteņa kastē, pēc tam ieliku mājā vāzē, un viņš sāka ar mani runāt. pēc pāris nedēļām viņš, pretim liecoties, izmeta pirmo lillā ziediņu un teica "paldies, paldies, virdžīnij, tu esi pati labākā un skaistākā". un es teicu: "nu labi, tu esi labs audziņš, es tevi iebāzīšu podiņā". man gan vēl nebija podiņa, bet es palūdzu, lai mamma atved sauju zemes. podiņu es vislaik nopirkt aizmirsu, bet audziņš tikmēr izlaida daudzas saknes, un katru dienu meta man pa jaunam ziediņam. līdz nopuva baziliks un atbrīvojās pods, kurā viņu ielikt. uzbēru zemi, aplēju, un viņš turpina man liekties pretī, berzties gar potīti un mirkšķināt ar violetu actiņu.
(fonā glezna, ko pacēlu no miskastes)