"voice's capacity (..) to always be unique in-between a space of co-becoming"

iegūglējot vārdus "kritika vairs neeksistē", sāku lasīt Morisa Nado grāmatu "Serviteur!" ("Kalpu!" (?)). Liekas daudzsološa, lai arī neizskatās, ka apstiprinās apgalvojumu.

"Sartrs, kurš man šķita viens no inteliģentākajiem pēckara cilvēkiem, tomēr sagādāja vilšanos, sniedzot pārlieku paredzamas atbildes uz paša uzdotajiem jautājumiem. Viņš uzskatīja, ka mēs rakstām, lai komunicētu, nodotu vēstījumus - buržuju rakstnieki raksta buržuju publikai, sirreālisti - dendijiem... Pateicoties Sartram, rakstnieks kļuva par tādu kā sociālu zobratu, kas virza pasauli. Sartrs uzskatīja Flobēru par versaļiešu sabiedroto, jo viņš bija paudis vienaldzīgu attieksmi pret Parīzes komūnu (varētu teikt, pat bijis pret to). Man likās, ka literatūrai tomēr ir daudz dziļāka ietekme, tāpēc man vispirms vajadzēja sev pašam atbildēt, kāpēc es joprojām uzskatu L.F.Selīnu par diženu rakstnieku, neskatoties uz viņa atbaidošo antisemītismu. Nē, lietas nebija tik vienkāršas."

Moriss Nado (Maurice Nadeau), franču kritiķis un izdevējs, pateicoties kuram mēs uzzinājām par Žanu Ženē, Žoržu Bataiju, Henriju Milleru, Velbeku u.c.