biju arī es izgājusi no mājas un piestāju pie patukša ziedu kioska paņemt dāvanu iesaiņojamo papīru. pirms manis pārdevēja apkalpoja kādu pizģuku. nu reālu pizģuku - plikiem, iesauļotiem stilbiem, īsos arheologa šortos, ar debilu cepurīti atlocītu virs ausīm, varbūt drusku iepļāvis koksu. No sākuma lika, lai viņam katru dāvanu iesien citā papīrā, pēc tam tās citu virs citas sasien piramīdā - meklēja iemeslus pēc iespējas ilgāk palikt kioskā un atbaidoši uzmācīgi flirtēja ar pieklājīgo lielpupaino pārdevēju. "es ceru, jūsu sievai patiks dāvanas," - viņa mēģināja pizģukam ierādīt vietu. "nu, ko tu lamājies? kāpēc uzreiz sievai? kāpēc tādus vārdus? mums ir tikai kopīgs bērniņš - tas taču ir skaisti. sievai... brr, nevajag jau uzreiz smago artilēriju, vai ne?"
tad pizģuks piedāvāja man ieiet kioskā, es teicu, ka pagaidīšu turpat pie durvīm, līdz viņš būs iesaiņojis. viņš saprata, ka viņam nav maisiņa, kur ielikt dāvanu piramīdu. pārdevēja viņam piedāvāja kādu maisiņu. "nevaru iebāzt!" viņš atbildēja un izgāja no kioska kaut kam pakaļ.
es tikmēr paņēmu savas papīra loksnes un kamēr pārdevēja man tās saiņoja rullītī, viņš jau bija klāt ar lielāku maisu. "nu, kura no jums man palīdzēs ielikt! man vajag ielikt!" mēs ignorējām. "man vajag ielikt TO - jūs sapratāt? kā lai vēl piedienīgāk pasaka?"