Kad es Sabīni ņemu uz rokām, parasti saku: mana dirsiņa mīļā, mazā krupenīte, neglītā meitenīte, skaistulīte.
Viņa ir skaista kā baroks!

Kad bērni aizmieg, Sabīnīts pilnīgi izmisumā metas pie manis, apguļas uz krūtīm, piespiež mazo pliko galviņu pie sirds un skaļi sūdzās

iebēru smalku cementu, un viņa atkal iet sava wc
Viena cementa saujiņa atkal saliedējusi visu ģimeni!