kaada nopelniem bagaata latvijas maaksliniece, ieejot sumi-e tradicionaalaas gleznieciibas zaalee, saviebaaas - tie jau amatieru skribeleejumi. un iznesaas cauri skrieshus. pie japaanju jaunajam gleznaam arii nepastaajaas - taadu neko gleznojot divas LMA studentes.
chun kwang-young praatam praatam neaptveramaas kompoziicijas, kas pagatavotas no maziem triistuuru viistokliishiem -



nolamaaja par prastiem gobeleeniem, kuru vieniigaa veertiiba ir pacietiibaa. turklaat fotografeejaas ar visu kaa zoodaarzaa, neieveerojot aizlieguma ziimes. un man jau bija bail kaut ko iebilst paskaidrot cilveekam, kursh pasniedz maakslu. otrai meitenei gan es meeginaaju ko pachuksteet, lai pieveersh uzmaniibu, un vinai patika. bet vispar laikam vinas padomaaja, ka es esmu taa, kas neko nerubii.

kad sleepto kameru iemontee ieksh sushi:
http://www.youtube.com/watch?v=491A3Xecwxs

biju shodien uz divaam muusdienu maakslas izstaadeem. taadaam visaptveroshajaam, lielajaam. vienu indieshu, otru japaanju. indieshu bija loti eiropeiska - mesidzhs taads kaa ilustreetaa zhurnaalaa - muusu grausti, muusu politikas, muusu sadziive, mees rebel.
japaanju toties bija kaa medusmaize - briinishkiiga savaa smalkajaa pashironijaa. gaumiigos aizpliivurotos altaaros pasleepti mazliet tragiski sadziives piesitieni. intiimas gaismas, tiiras telpas, turklaat ne kaads tur minimaalisms - gaumiigs koshums, austrumu pukes, sirds un zobu saapes. man liekas ka japaanju mikseetie mediji sper pa aknaam.

samuraji neraud. vismaz ne citu priekshaa.
riita pusei noseedeeju kabuki izraadee. peectam neesaajos pa pilseetu.
ir atbraukushas una un inga. vajag visu paraadiit. visus daargumus. man mazliet spiezh zaabaki. iisteniibaa asino abas peedas jau.
pa vidam atvadiijos no senseja. loti aatri, lai neapraudaatos. abpuseeji.
tikko zvanija dazhi klases biedri no karaokes pilnaa, un lauziitaa valodaa teica - wee will miss you.
braucot tumsaa paar garo varaviiksnes tiltu shaursliezhu vilcieninjaa un caur skraapjiem un ofisu staaviem ar liftiem un visu visu to miljonu galvinaam kas tur zib un spuldzeem.. ai, es nevaru parunaat. es iekliedzos, saprotot, ka filma ir beigusies.
es gribu tur dziivot, braukt ar savu sporta mashiinu, tirgot kokaiinu un vaalaaties pa puukainu tepikji augsheejaa staavaa, un ai..
*doors close soon after the melody ends* tas uzraksts uz metro durviim.

tas zveers, kam zari aug uz galvas. briedis.

es domaaju vakar vakaraa, cik labi tomer saprotos ar japaaniishiem, kad ir, ar ko saprasties, protams. un kaa esmu pieradusi no ieprieksheejaam dziivesvietaam guleet dreegnumaa uz griidas. un cik gruuti to ir paskaidrot, shurp atbraukushiem cieminiem. parasti juutos vainiiga par vinu diskomfortu un nesaprashanos.
bet sheit iemaaciitie sadziiviskie skilli mani padara tikai par aut-kaastu rietumos, lai kaa es nemeeginaatu izlikties, ka trimda man nodariijusi nekaadus bojaajumus - arii valodaa juutu nelielas klemmes. taadaa zinjaa, ka ir pilniigi vienalga, kaadu vaardu izveeleeties teikumos - klemmes, kjemmes, kurmis.. galvenais tikai kaut ko murmuleet zem deguna un maat ar galvu.
ai, tas jau viss shtrunts. visi pashi ir autkaasti.

ja es paliktu sheit veel dieninju ilgaak, tad ar mani notiktu tas, par ko saka, ka taa te notiek ar aarzemniekiem, t.i., es sajuktu praataa. /ja tas jau nav noticis, though.

taatad. no istabas man bija jaaiziet liidz pieciem, jo taads ir noteikums. ok, 3 x paklaniijos, atvainojos par nezinaashanu un paarvaacos gaidiit autibusu studijaa. trrr! zvans studijaa. - labdien! - labdien! - mees nevaram pienemt juusu teezes, - saka taa pati vaargaa balstina, kas toreiz man jau negribeeja pienemt darbu deel taas nelielaas atshkiriibas nosaukumaa un kopsavilkumaa. - juus esat pielaavusi LIELU kluudu laadeejot savas teezes uz servera.
- ak ja? kas taa par kluudu?
- juusu vaards tur paraadaas hiraganas, nevis katakanas alfabeetaa.
- nu neko dariit, es jau braucu prom, un vairs izlabot nepaspeeshu, jo datortelpa, no kuras ir pieeja skolas tiiklam, jau ir sleegta.
- ja juus nelabosiet, mees jums nevareet izsniegt diplomu.
- ko man dariit?
- jaalabot. es paprasiishu Nakamura kungam, vai ir iespeejams atveert datortelpu.
- ok

aizeju uz datortelpu - 2 cilveeki to atsleedz, 2 mani asistees vaarda laboshanaa. diemzheel, no datortelpas arii vairs nav iespeejams atveert konkreeto lapu. tiek izsaukti veel 2 asistenti.
peec 30 min viena un taa pasha URL neveiksmiigas izmantoshanas, 1 asistente piedaavaa ieiet shajaa lapaa no vinas ofisa datora. mees paarvaacamies uz ofisu. 2. asistente atnes saldumus.

ielogojamies, es izlaboju vaardu, tachu paraadaas uzraksts *ir palikushi neaizpildiiti laukumi*. kas tad tie par laukumiem? tiek uzriikota neliela sapulciite aiz sleegtaam durviim. un man pazino, ka esot jaalaadee virsuu power-point prezentaacija.

es: es jums neticu, jo dokumentaa ir teikts, ka jaalaadee pdf fails ar manu teezhu saturu.
vini: kas ir pdf?
es: (domaas) WTF????? (skali) vai juus esat parliecinaati.
vini: jaa. nu kaut kas tur ir jaalaadee. vienalga kas, jo citaadaak ir tukshi laukumi.

es aizeju uz studiju, izpakoju chemodaanu, panemu eksternaalo disku un skrienu atpakal. netieku iekshaa skolas telpaas, jo durvis aizcirtushaas. saucu sargu. sargs prasa uzraadiit studenta aplieciibu. saku, ka taa palikusi iekshaa. tiek uzriikota mazaa sargu sapulciite. beigaas mani ielaizh.

esmu ofisaa. uzlaadeeju powerpointu. diemzheel tas ir par lielu un vinu nepienem. es saku - man vairs nav laika, es likshu tomer pdf, jo taa ir teikts nolikumaa.
uzlieku pdf, viss kaartiibaa. kluuda ir labota. aiziet.
nu jau 8 asistenti man dzili paklanaas.

nu neko, mācība jau nekur nepazūd. man ir sajūta, ka šeit viņi zina, ko dara. un arī par mani zina. iepriekšējais sensejs teica - "es zinu, ka mēs vēl satiksiemies satiksimies - eiropā". iepriekšējais gan mazliet haltūrēja, bet patreizējais pagaidām nesaka neko, gan jau vēl pateiks.

rīt piecelšos un atdošu segu kaimiņienei. ieiešu dušā - pēctam izmetīšu dušas piederumus. tad uzvārīšu kafiju. izmetīšu krūzīti un atlikušo kafiju. nopirkšu telefona kartīti. aizmīšos vēlreiz uz brokanti. atdošu policijai savu riteni. paēdīšu ēdnīcā pusdienas. ielikšu jau sapakotajā somā zeķbikšu maisiņu, aizvēršu somu un iekāpšu vakara autobusā. tik vien to pienākumu. varētu būt pavisam viegli, ja vien katram no tiem nebūtu piekarināts smagais atsvariņš "pēdējo reizi".
bet es turos. es visu izdaru pareizi. kā šorīt kyūdo.

aizgājām ar Tamačku līdz Omote-sando Momai un viņa teica, ka nekur citur nav iespējams nopirkt tik labu Ūron tēju kā šeit uz vietas. un tā tiešām ir lieta, kas arī man visvairāk varētu Eiropā trūkt. pat tējas namiņos tā negaršo tik labi kā Tokijas diennakts veikalu PET pudelēs. es nopirku silto, bet viņa auksto. stāvējām uz ielas un dzērām. un tad atvadījāmies, tipa, pa visam, bet nekad jau neko nevar zināt.

šī ir mana mīļākā Tokijas māja, kurai vienmēr braucu garām ar autobusu, bet šoreiz paspēju nobildēt. 3-durvju māja! pa vienām saule lēca, pa otrām norietēj', pa trešām es izgāj.. nevar saprast - tur ir sienas starp tām durvīm, vai arī katrs kaimiņš ienāk ar savu atslēgu, bet satiekas vienā patrepē?

bet šī te ir Kurumi Wakaki instalācija. man gan tāda tipa nepatīk, kur kaut kādu politiku jauc iekšā tiešā veidā. bet klātienē es pat neievēroju, ka tā ir naudaszīme. viņa, sēžot pret ienācējiem ar muguru, kas izpolsterēta ar pupiem, vislaik aktīvi koķetē, vienalga - ir kāds telpā vai nav, kas patīkami atgādina tos cilvēkus tramvajos, kas runā ar pasauli. Kurumi ir izskūts pakausis un tur apmeklētājs var uzzīmēt savu seju. kamēr zīmē, viņa pēc tā, ko jūt, velk tādu pašu seju uz baknotes sev priekšā, kurai nav sejas. ai nu un tādā garā. kaut kas tur ir, kaut kas tur nav.

Osa Yukie gravē skolassolu virsmās (nu kā daudzi, kas iesāk ar pilteni, vēlāk ķepsi), viņas darbi ir līdz pilnībai novesta nepacietība. šogad viņa saņēma okamoto grand prix. izstādes zālē nepatīkami tikšķēja pulkstenis.



http://www.gaden.jp/shinseido/interview/2008/0618/index.htm

nu tā. hibina ieskrēja, klanīdamās un atvainodamās kā parasti - viņa ir tāda gara un tramīga, kustās tik ātri, ka joprojām neesmu paspējusi saskatīt viņas vaibstus. room-check ilga aptuveni 13 sec, kurās viņa paspēja man nodot tanakas dāvanu (jauku rīsa papīra bloknotu un zīmuli), novilkt zābakus, pavērt vannas istabas durvis, pateikt - "it is berī klīn" - uzvilkt zābakus. un prom jau arī bija.

tūlīt nāks tanaka pieņemt istabu. bet man kā par spīti gaidot gribas pīpēt istabā, jo nedrīkst taču. jau 2 x uzpīpēju, tagad vēdinu, bet gan jau tāpat saodīs. ai, ko viņa no manis grib. es viņas dēļ uz semināru netieku.

upd tanaka netiek - tikko zvanīja hibina, ļoti atvainojās un lūdza man atļauju atnākt tanakas vietā. laikam jau abas kaut ko perina.

iemesls tam, ka tanaka nenāk, protams, ir sapulce. viņiem visu laiku ir sapulces. visi bīda ekseļus un pulcējas ik pēc pāris stundām - gan skolotāji, gan apkopēji, gan sargi - visi. jo sapulcēs common brain saliedējas un veic domāšanas procesu. pārējais laiks tiek aizvadīts meditācijā un automātiskā ekseļu pārbīdīšanā.