man bail, ka pēc Baiļu nometnes es sākšu pīpēt
neesmu to darījusi 10 gadus. tas būtu kā sākt no nulles. es minos prom no šīs domas, meģinu izsvīst. tukšā ainava ir mana komforta zona. nometnes sākumā lepni paziņoju, ka ne no kā nebaidos, nu es tiešām tā jutos - tipa grūti visādi darbi, pienākumi, bērneļi, bet es ar visu tieku galā. bet tagad atpakaļ ceļā man pašāva vaļā. sajutu, cik man ir sarežģītas attiecības ar brīvību. es jūtos tik labi ceļā, bet tik slikti galā - iebraucu Tukumā, bet te visi tie mazie lodziņi, rāmīši, režģīši, kafejnīciņas, luksoforiņi uzreiz sāka spiest krūtīs. un es sajutu, ka gribu uzpīpēt, ielaist sevī mazliet winston kondora brīvo telpu. pielikšu punktu un mīšos tālāk.

Eižens lepni paziņoja, ka pa šīm dienām, kamēr biju prom, viņš esot sācis smirdēt (svīst)

skatāmies ar Eiženu animācijas filmu Luca (2021) no tās vietas, kur palikām pirms nedēļas. tā ir filma par sapni par Wespu. un tur arī bērniem jau svīst paduses.