bija bezmiega nakts, simo murgoja, modās ik pa stundai, bet es nevarēju aizmigt pēc katras celšanās. vienā brīdī viņš čukstēja: "mamma, kas paliks?"
ko kur paliks?
"nu, es palikšu taču!"

me: tu esi mans mīļais dēliņš.
si: nē, es neemsu nekas. zini, ka es esmu? es esmu abstrakts!

(viņš ir sapratis jēdzienu. bet mani turpina vajāt sajūta, ka esmu viņu izdomājusi. ka viņa nemaz nav telpā, ka esmu jukusi un trolejbusā sarunājos ar sevi)