Kad bērni aizmieg, Sabīnīts pilnīgi izmisumā metas pie manis, apguļas uz krūtīm, piespiež mazo pliko galviņu pie sirds un skaļi sūdzās

Kad es Sabīni ņemu uz rokām, parasti saku: mana dirsiņa mīļā, mazā krupenīte, neglītā meitenīte, skaistulīte.
Viņa ir skaista kā baroks!

Simo: cilvēkus vajag stiprāk samīļot, un es taču esmu cilvēks