šodien nav madūzu, šodien ir viļņi. uztupinu simonu uz piepūsta rozā virtuļa un ļauju jūrai izspļaut krastā.
tagad viņš drebinās satīts jakās
no rīta pamodāmies apdeguši, salauzīti, sastieptām sprandām un lapstiņām, bērni kašķīgi, pie jūras vēl bija nomācies, mēs mīņājāmies un apsvērām autobusu (ā ā mani dedlaini). jūra izdzēsa visu lieko.
man ir perfekti savelti mati.
āda pāriet no gliemežu krēma.

Eižens saka "es te varētu dzīvot". es arī te varētu dzīvot. varbūt vēl ne šogad, bet es varētu nobriest dzīvošanai mežā.

simo man vairākas reizes dienā pajautā: mamma, vai tu esi mans draugs?