jau kādu 3. reizi atkārtojas murga motīvs: saucu Eiženu, bet viņš mani nedzird, saucu, cik skaļi vien varu, bet man aizkrīt balss, un vairs mani vispār nevar dzirdēt, bet es turpinu kliegt no visa spēka - saprotu, ka bezjēdzīgi, bet es saucu vēl. un viņš turpat spēlējas savā nodabā un laiž gar ausi.

veiksmīgā kārtā ar Cibas palīdzību esmu tikusi pie Valmieras labākajiem apartamentiem, tieši blakus festivāla centrālajai vietai.

nostrādājos līdz vēmienam, cik labi, ka viņi vēl nav mājās, un es varēju paēst un pat noskaloties, nevis uzreiz tapt pielikta pie spēlēšanās ar lego.

jāiepiļī kāds day wine (c katherine ryan) un varēšu atkal likt Lego

vakaros gribu teikt pateicības tikai futoniem