Simons piekrīt iet uz dārziņu, un tas ir neizsakāmi konfortabli - vienkārši draudzīgi pie rociņas ieiet grupā. šorīt - pirms sporta! - viņš izvēlējās neēst agrās brokastis mājās, bet ātrāk iet uz dārziņu un ēst tur. es viņu saprotu, manas putras ir sūdīgas. rītā, kad viņi abi ir normāli piecēlušies un bez protesta nokļuvuši līdz iestādēm, es jūtos tik ļoti vinnējusi loterijā, ka varētu palikt iedomīga.

šonedēļ mācību iestādēs tātad tiek pušots patriotisms - mazie ar no tualetes papīra cilindriņa darinātām starainām slotiņām zīmē salūtus, vakar bija Brāļu kapos likt sveces pa lietu (Simona kombinezons liecināja, ka viņš tur ir paspēlējies arī kariņos, tranšejās un "nesiet mani, esmu ievainots"), savukārt Eiženam gandrīz katrā mācību stundā, tostarp pusdienu stundā, uzdots radīt kādu valsts nozīmes mākslas darbu. mani sajūsmināja citāts no viena šāda darba: "Prezidenta runa: es novēlu šīs puķes Tēvzemei".

uzdāviniet bērnam gultu ar restēm un cauru jumtu meža vidū, made in latvia:

"Sociālajās zinībās bija jazīmē sapni par Latvijas nākotni, un visi bērni piekrita, ka nevajag mašīnas"
yes!