tāds skumjš vakariņš - VIDs un rudens. Ingmārs ceļojumā. jūtos pamesta.

Ingmārs ir hotelī ar seifu.

Simoniņš ir izdzēsis manī mazā Eiženiņa failu. Es vairs nevaru atcerēties, kāds bija mazs E. Mēģinu saķert to sajūtu kā sapni pēc pamošanās, bet slīd laukā. Liekas, bija apmēram tāpat kā tagad, es jutu to pašu. Es mīlu E, tādu, kāds viņš ir tagad - delveri, vampīru, bet man vienmēr licies, ka es viņu mīlu kopā ar visu milzīgo satikšanās, sagaidīšanas sentimenta bagāžu, bet nē - tam celiņam pa virsu tagad rakstās Simoniņš, it kā divām bēbīšsajūtām savietoties nav iespējams, tās ir tik lielas. toties ir skaidrs, ka sajūtas par bēbīti nav atkarīgas no bēbīša, tās ir manas sajūtas, tās ir manas bēbīšalkas un bēbīšbailes. un tās ir atkal tieši tādas pašas, es ar viņu runāju tāpat, saku tās pašas muļķības. Un S tikai pamazām piesaka savu personību un kaut ko atšķirīgu attiecībās, kas līdz šim ir ļoti līdzīgas attiecībām ar E.