Bērniņš pēc talkas nav pamodināms, es gan izklunkurēšu savu pirmdienas triatlonu.

sēžu skoliņas garderobē, klausos caur durvīm, kā, skanot tautiskai mūzikai, manu dēlu apmāca patriotismā. "... rupjmaize.. latviešu svētība. pacienājieties..." - "nēē, es neēdīšu, man negaršo"

upd tagad skan himna. "eu, nu neskraidiet, bērni, neskraidiet, paklausieties"

upd "Nāk rudens apgleznot Latviju"

es tikai sarijos Magnes B Premium un ļaujos gaidību eiforijai. šis ir mans absolūti laimīgākais stāvoklis. jā, es esmu gurdena un neveikla, bet es jūtos laimīga vnk guļot un pulsējot. stundām! un šoreiz nemēģinu sevi apklusināt ar stilīgu gruzonu.
tā ap šo laiku bija arī ar E, es sāku mīlēt to mazo rociņu, kas spiežas man pret vēdera ādu, es joprojām to rociņu naktīs bučoju, tā ir vismīļākā mazā rociņa. un tagad manī pukst un no iekšpuses kņudina jauna dzīvībiņa, kas pieskaras vēl ļoti, ļoti maigi, un es jūtu pret viņu kaut ko pavisam trauslu. E nāca kā vasara plaukumā un tad pilnbrieds ar ābelēm, kuras liecās no augļu svara. šo bērniņu es gaidu kā pirmo gaišo dienu kaut kur tur uz priekšu pēc ziemas tumsas.