pamostos 5 no rīta pačurāt un visu izdomāju. pēc tam jau kad sāk braukt mašīnas un pieceļas Eižens, es varu būt tikai par izdomātā izpildītāju. bet rīti klusumā ir tīri un kompakti kā japāņu mājokļi.

ja neskaita dažas marinētās paprikas epizodes, man drīzāk negribas, nekā gribas ēst kaut ko garšīgu. nelabums ir ievērojami mazāks, bet tas arī tāpēc, ka esmu izolējusies istabā un nelaižu sev klāt neko, kas šķebina. vispār nemaz negribas gaļu, tā liekas par stipru. varbūt tikai doktordesas veidā. ēdu maigas lietas: mīkstu pankūciņu, baltmaizes šķēli ar svaigo sieru bez garšām, piena krūzi, rīsu putru. reizēm prasās tomātu ar krējumu, pupiņu salātus.
šķebina jebkas, kas saistās ar Parīzi. drēbes, kas bija mugurā ceļojot, fotogrāfijas, Eifelis un pat pats vārds Parīze.
toties japāņu klasiskās filmas tieši pretēji - sagādā baudu.