sasitu mobilku, dabūju pipargāzi pazemes tuneļos, apēdu bageti, nofočējos pie eifeļa, dzīvoju pašā centrā ar skatu uz sēnu un varēju staigāt pa pasaules visskaistāko rajonu 6os no rīta, kamēr tur vēl neviena nav un viss ir kā filmās. parīze labākajā formā.

no rītiem bija nelabi un griezās galva, tāpēc arī sasitu to telefonu, jo biju pilnīgā reibonī. [rezidencē uzturējos nelegāli, ar norunu, ka atstāju no rīta pastkastē atslēgas, bet konsjeržs sāka piesieties, ko estur leiku tajā pastkastē, un blaukt viss sāka krist no rokām]. bet tā nelabums nav tik stiprs kā iepriekšējais, un principā no rīta. vakarā ātrāk atnāk sagurums. ātrvilcienā, protams, biki sūdīgi. bet tā pa dienu pat nejūt neko, ja neskaita krūtis, kuras pēkšņi ir palikušas groteskas.
pēc noberztām kājām un monmartrām, kad vēl pusnaktī man bija "jātusē" ar smagu mugursomu stāvot kājās pie kaut kāda japāņu bāra ar skaļu vecmodīgu muzonu (jo mana draudzene stundām stalkoja dīdžeju), sāku just tipa krampjus tipa velkoņu, un teicu, lai iedod atslēgu, ka iešu gulēt. jo vēl spilgti atceros, kā pagājušā ceļošanas bravūrība man beidzās ar mēnesi saglabāšanā.

abas ar Tamamī nēsājām Parīzē strīpainus kreklus. viņa arī cepuri ar uzrakstu Paris, bet tā kā es savu "bienvenue a paris" salmenīcu biju atstājusi mājā - es liku somā bageti. Nikolā mani aizveda pēc labas bagetes, jo frenčmeni sliktu bageti nepērk. es jau laikam stāstīju, ka tad, kad viņam nomira māte, tēvs sūtīja viņu pēc bagetes.

mēs skatījāmies arī kankānu. un ēdām saldējumu Monmortrā.