Žorža Pereka "W jeb bērnības atmiņas", kur viņš stāsta par savu tēvu: "es biju vienīgais, kas ilgus gadus domāja, ka viņu sauc Andrē. Es par to strīdējos ar savu tanti. Viņa uzskata, ka tas ir vārds, ko viņš pieņēmis savām darba attiecībām un kafejnīcai. Es savukārt domāju, ka laikā starp 1940. un 1945. gadu viselementārākā piesardzība paredzēja labāk saukties par Bjenfē un Bošānu, nevis Bīnenefeldu ..."

kad man ir biļetes, es jūtos spārnota, un tas ir mans labākais laiks. šis mēnesis saulainajā dzīvoklī ar dūnu segu, džinu, vasarīgu bērniņu un Ingmāru, kam katru dienu ir kādi svētki un neliela citronkūka, ir tāds, ko es atcerēšos. cerams, ka tas izdzēsīs tās žņaudzošās galvassāpju un izmisuma sajūtas par Briseles sākumu.

Skatījos, kā pretējā modernā koka nama terasē kādi 7 zolīdi beļģi dzēra vīnu un smējās. bet es vnk bezkaunīgi sēdēju un skatījos virsū, tā uzturoties viņu sajūtā. viņi pamanīja un skatījās uz mani, pat ar kaut kādām brillēm. bet tad es sāku just to, kā viņi redz mani - nabadzīgākās drusku noplukušās un saplaisājušās mājas logā, strādnieku meitenes dzīvoklītī, un man palika ļoti omulīgi būt savā vietā. tikai vīnu sagribēju - aukstu un sarkanu.