šī vieta ir vienkārši ir tā kā pilnība manas pašas jaunības sapņiem. man arī bija tāda istaba ar krellēm, franču grāmatām, pastkartēm, spoguļiem, un es tajā sapņoju par Parīzi un dzīvokli ar franču balkoniņu. bet es aizbraucu uz Parīzi un dzīvoju pašā nomalē pie Disnejlendas un strādāju Val d'Europe makdonaldā, tur bija pretīgas divstāvu paneļu mājeles krēma krāsā ar zaļām restēm, veseli hektāri ar tādām, un viens autobuss, kas 1x stundā veda no makdonalda.
manu Zolitūdes istabu ar krellēm, spoguļiem un pastkartēm toties neapturami iekaroja pelējums, sāka pūt pamati un ziemā tur bija 11 grādi, un bija jāguļ kažokā. bet es labprāt tur paguļu vasarā ar savām krellēm kā māsiņa Rutkēviča.

(viņu sauc Lusī, un viņai pat ir tāda pati zila ādas jaka ar pūkainu lamas apkakli, kāda man joprojām karājas Zolitūdes skapī)

es nepaspēšu izlasīt visas viņas grāmatas, bet visas atstātās grāmatzīmītes gan. dzejolis "I am vertical" sākas ar vārdiem "but i would rather be horizontal", 66. lpp Silvijas Plātas "Ziemas kokos"

guļu milzīgas baltas dūnu segas apakšā, no kurienes nupat padzinu Ingmāru. es gribu atgūt pacilājošo bezrūpības sajūtu pirms nabadzība atkal sāk dzīt zemē. ēdu un dzeru visu, saku visu, ir visam laiks un nauda, eju, kur gribu, ne no viena nekaunos (par savām caurajām zeķēm)

tik silti un mīksti kā dzemdē