katru dienu ap kādiem 15:00 es sāku ilgoties pēc Eižena un uztraukties par viņa labsajūtu. es zinu, ka viņš joprojām kautrējas prasīt, piem, padzerties, vai neprot pateikt, ka viņam ir karsts. un es viņu pēc 5 satieku parasti ļoti nogurušu, izslāpušu un bieži bēdīgu.