nav jau tā, ka vispār neko nedarīju šodien. biju rīta pusē uz velas mazgātavu (to pašu, kur nozaga drēbes), prunāju ar īpašnieku, kurš saka, ka šis viņam ir pirmo reizi tāds gadījums. pēc tam braucu uz krāmu tirgu piepirkt kādu džemperi biksēm, ko vakar uz atlaidēm paņēmu, bet tās ir zaļi rūtainas, un man nav, ko pie tām vilkt. dabuju pāris tumšus džemperus, atlikušo dienu mēģināju izmazgāt no tiem smaku.
biju arī pēc ēdiena, bet neko negribējās gatavot. I un E ir diezgan slimi, viņi arī neko prātīgu negribēja ēst. ēdām desmaizes un svaigas vafeles (11 extra for free). fišfingerus un paciņu ar semuškām.

Toties "Tamerlano" bija opera tieši man. superīgs, neliels baroka orķestrītis ar klavesīnistu-diriģentu. uz skatuves nevienas butaforijas (tikai nemainīga, gana grezna kolonādes perspektīva un 1 arhetipisks krēsls otrā cēlienā, kas likās jau par daudz), neviena aksesuāra (izņemot vēstuļu nazīti un indes pudelīti), viss spēks gaumīgos, bet autentiksi ticamos galma tērpos un dziedātāju pozās - daudz gulšanās pie zemes un pēkšņas sabrukšanas tiem, kurus apsiež, vai kam sirdis sāp. superīgi tenori-makaroni, kas saspēlēja tā it kā romāns būtu starp viņiem, nevis cīnītos par Astērijas sirdi. viņu amzierēšanās bija komiska, bet netraucēja traģiskajai līnijai, kas nevienā brīdī neaizgāja pārākajā patētikā, jo ar maigu klavesīna pāreju kā teicēja rezumējošo komentāru sākās nākamā aina. plam-pa-ram-pam-pam.
pareizajās proporcijās mūsdienīgums un autentiskums. nevis pašmērķīgs dekoratīvs minimālisms, bet maz priekšmetu, tāpēc, ka vairāk nevajag.