Rīti sāk palikt grūti. E piecēlās un atkal paziņoja, ka ir streiks un viņš nekur neies. ka ir tumšs un naktī neviens neiet uz skolu, pēc tam, ka ir slims utt. man vajadzēja būt kādu stundu agrāk, lai varētu iet laicīgāk prom - viņu savākt no pieskatīšanas servisa, bet rezultātā esmu ieradusies tikai 20 min agrāk. bet lasīšana metro, kaut vai 10 min, visu padara labāku. tas ir tā kā uzpīpēt pirms darba un dabūt distanci.

jā, bet dačbaiks ir daudz daudz labāks par jebkuru citu pilsētas modeli, kas man ir bijis. tas ir tā, ka nevis es velku sev līdzi smagu, nestabilu dzelzs krāmu pa pilsētu(kā iepriekšējo, nozagto - r.i.p), bet ritenis ar švunku stumj mani uz priekšu. arī kalnā ir vieglāk.

Advents Briseles centrā nav nekāds miera un pārdomu laiks, visos laukumos uzbliezti gadatirgi un umurkumuri, kas pirmās dienas vēl bija ok - svaigas dēļu grīdas, glīti rokdarbu kioski, desu grili, bet nu jau viss apķepis un aplipis, sīrupaini notecējis un visās malās dvako pēc veca karstvīna un benčikiem.

savācu viņu no pagarinātās, viņš bija priecīgs un teica, ka negrib mājās, bet nāks ar mani uz sapulci. tāpēc mēs aizgājām uz kafejnīcu pagaidīt sapulces sākumu. daudz ko man stāstīja, piemēram to, ka brūnajam puisītim ir brūns zizi. tad satikām Benediktu, un viņa teica, ka Eižens ir totāli atvēries un piedalās un dauzās. viņa labākais draugs ir lielākais palaidnis Edi, kurš sākumā vēma, ieraugot skolu, bet nu viņi visu laiku spēlē paslēpes, kamēr citi dara rīta apli u.c. bet esot ļoti patstāvīgs gan ēšanā, gan drēbju vilkšanā, kas ir man liels brīnums, jo mājās viņš pārvēršas par bēbīti un neko vairs nemāk.