slow tempo.
1. vispirms daudzas reizes spiest boilera pogu, jo pastāv iespēja, ka tas iedrabosies un varēs nomazgāties un mazliet pasildīt māju.
2. pēc tam, kad izdosies nomazgāties - un es ticu ka tā būs! -, doties meklēt veikalu, kurā var norēķināties ar manu karti, uz kuras palikuši 9 eur. vajag kaulus un dārzeņus zupai un maizi.
3. kad būs paēsts, jau pēcpusdienā, jāveic 3. neiespējamā misija - privātstunda svešā mājā kopā ar Eiženu. ņemot vērā, kādi pārdzīvojumi viņam bija pie Tējas, man nav lielu ekspektāciju par veiksmīgu stundas norisi. bet esmu apsolījusi un atteikt būtu pārāk nepieklājīgi. labāk, lai viņi redz, ka tas nav iespējams, un nākamreiz vairs neaicina.
4. vakarā pēc 22.00, kad būs nolikts gulēt, es uzrāpšos augšā savā filozofu lažiņā un mazliet patulkošu.

nure, esmu jau tīīīīra

esmu tikusi līdz lažiņai, bet nāk miegs. visu pārējo izdarīju. ar riteni pret kalnu nogādāju Eiženu Ingmāram uz darbu 16.00, kur viņš palika līdz darbdienas beigām, un pati kūlos tālāk ar 3 transportiem uz privātstundu - jeb, kā teica pikaczu, loģistikas armagedons.