dažus gadus atpakaļ es savam retajam japāņu viesim būtu piedāvājusi eksotisku izbraucienu uz kādiem ķemeriem, sloku vai baldoni, ciemošanos pie draugiem ar šņabi brokastīs un iekuram saskaldītām durvīm. bet šobrīd -mēģinot trešo reizi nepārlikt tikšanos, izskatās, ka piedāvāšu viņam mūs ar Eiženu pavadīt gājienā uz rimi. vai pat ne tik daudz. Eižens ir augšā no 6iem, tas nozīmē, ka 12os, kad esam nolikuši tikšanās laiku, es atkal likšu Eiženu gulēt. tikām mans retais viesis varēs pasēdēt blakus izkārtās veļas statīvam.

japānis pārsalis, Eižens apvainojies. ratus atstājām trepēs, jo vajadzēja iet spārdot bumbu, kas ātri kļuva netīra, un tad bija jāraud, ka netīra utt. Lielie kapi nosalušo viesi neiejūsmināja, lai gan bija forša gaisma un tā. uz Indrānu ielas iegājām veikalā Lats, nopirkām džanku, ar ko pielabināt Eiženu, bet jp cilvēks ilgāk pastaigāties vairs negribēja. aizvedu mājā padzirdīju ar tēju un mazliet arī parunājām, E tikmēr uzdarbojās tualetē, mielojās ar džanku, mazgāja zobus, mērcēja tualetes papīru, beigās pievienojās mūsu sarunai, uzstājīgi komentējot ka viesim ir "grasses" (brilles) un tētītim arī tādas ir.

kad viesu nav un nekur nav jāiet vai jāguļ, viņš atkal pārvēršas par rātnu bērnu - sēž klusiņām un ēd asinsesu ar rīsiem.