vakar pēkšņi no zila gaisa pie durvīm piezvanīja lauku vecāmāte - esot pēc mums sailgojusies. tāda maza sieviņa no tālienes, kādas pa ziemu dzīvo nekurinātās pirtīs. uzvilka savas spa čības, sakrustoja kājeles un pieprasīja alu galdā.

bērns mūziku dzird ar tik tīrām, baltām un nenogurušām bungādiņām, ka šķiet, ka skaņa, kas rodas vienreiz pārbraucot ar roku pār ģitāras stīgām, liek viņam uzlidot gaisā, bet uzvelkamā mūzikas kastīte šļakstās kā strūklaka istabas vidū. tāpēc es viņu mēdzu vest uz Yamahas nodarbībām, kur var no visas sirds izklausīties saldās dziesmiņas un paplinkšķināt visādus instrumentus. bet nu šodien nokavējām, minos drausmīgākajos tempos uz Juglu, lai paspētu, bet izrādās bija sākusies pusstundu ātrāk, un mēs palikām aiz durvīm. un tā palikšana aiz durvīm tik dikti lauza mazo sirdi, ka audzinātāja mums novadīja atsevišķu nodarbību ar šūpošanu varavīksnē, ūpja ūjināšanu un bungām.

tas pamudināja Ingmāru izvilkt ģitāru no pieliekamā. tagad spēlē pie gultiņas, bet Eižens klausās ar pirkstu mutē.