nenovēršami nāk miegs

visjēdzīgāko dāvanu pēdējā laikā esmu saņēmusi no sava brāļa: nemaz nestādos priekšā, kā mēs iztiktu bez viņa dāvinātajām 6 vidēja izmēra bļodiņām. tās cirkulē ar dažādu saturu no rīta līdz vakaram - pusdienās parasti uz galda vēl stāv vakardienas biezeņa un brokastu putras bļodiņa, tad es ielieku 3. bļodiņā jauno biezeni, bet pēc vakariņām, kad jau 4. bļodiņa ir piepildīta ar neizēstu jogurtu vai tml un arī pasi kaut ko paēduši no bļodiņām, es tās visas iemērcu un izmazgāju (dažreiz ne visas, jo kāda ir nomētājusies guļamistabā, kurā labāk nelīst, kad tur kāds guļ)

pēc slimnīcas bērns ir sācis celties 6os un aktīvi loderēt līdz pat 11iem, kamēr es kā tāda cīpsla staipos viņam pakaļ, pa laikam piemiegot uz gultas malas. un tad viņš saldi aizmieg, bet es dzeru lielu kafiju līdz pat pēcpusdienai, lai noturētu acis vaļā un kaut ko pastrādātu. vispār jau man patiktos atkal ieiet darba ritmā un lai ingmāram ātrāk tā skola beidzas un drīkst viņam uzdot visu dienas barošanu un pieskatīšanu bez sirdsapziņas pārmetumiem.

nupat Eižens piemiga un man ir 30 min laika piemērīt jauno kleitu (vakar man bija 30 min, kurās to nopirkt - paķēru 6, no kurām 1 bija jāder), saķemmēties un iet uz splendid palace.

šodien Lielajā Kristapā kāds no vecajiem Ingmāram prasīja, vai viņš ir Mārtiņš Freimanis. un tad kāds cits vecais teica, ka tas jau esot beigts.

mēs no Šlāpiniem palienējām razkladušku vectēvam uz festivāla laiku, bet viņš tomēr aizkūlās atpakaļ uz Kolku barot suni.

es teicu, lai Ingmārs paņem kādu auglīti, našķīti atpakaļceļā no skolas, bet viņš atnesa desu un alu - kā īsts vīrietis.