es paliku bēdīga, kad masiere šodien devās prom, jo šī bija desmitā - pēdējā reize. viņa bija tik jauka, sauca Eiženu par mazo zelta puisīti, par brīnumiņu un par saulīti. un viņš viņu vienkārši dievināja - smaidīja un spiedza no sajūsmas. es jau pieradu, ka katru dienu viņa atnāk ap pusdienlaiku un bērns pēctam ir tik priecīgs un paklausīgs, ka pilnīgi būtu gatava maksāt tai tantei, lai viņa katru dienu uz brīdi atnāk pie viņa - kā tāda profesionālā vecmāmiņa.
man liekas, ka arī viņai bija žēl škirties no sava zelta gabaliņa. tas "uz redzēšanos!" koridorī bija mulsinošs un asarains.

es nepanesu atvadas, un tagad man ir skumji ne tikai savā, bet arī bērna vietā, jo tā bija viņa lielā draudzene. viņš jau nemaz nezina, ka rīt masieres nebūs.

šodien paēdām ciemos, rīt ēdīsim kartupeļus, bet parīt - atkal ciemos, un tad varbūt beidzot tas pabalsts būs ieskaitīts.

piezvanīju uz VSAA pajautāt, kāpēc man nav vecāku pabalsta. man atbildēja, ka dators esot kļūdījies, jāgaida šī mēneša beigas.

es tikko noliku sev uz ceļa šokolādes gabaliņu, skatos - nav vairs tā gabaliņa; un es nezinu - apēdu vai nokrita