vecāki sauc savus mazos bērnus visu laiku par 'mīļajiem skaistajiem puisīšiem' vai to dara tikai tādi vecāki, kas joprojām netic, ka viņiem ir bērni?

es nupat tikai piecēlos, nezinu, kā mēs pieskatījām bērnu kopš sešiem, es knapi atceros, ka esmu viņu barojusi ik pa stundām un tad laikam viņš tika midzināts šūpolēs un arī gulēja, jo man šausmīgi nāca miegs. galva smaga kā paģiraina - varbūt no siltās dūnu segas, bet varbūt tiešām no tās karstvīna glāzes, ko es nodzēru aukstu no pudeles, jo man vienkārši slāpa. kāds silts novembris.
nu tāds miegs, ka pamosties ir kā izrausties no kapa. bet esmu augšā - sataisījusi kafiju un uzsmērējusi 2 šķebinošas šokolādes maizes. varētu sašķebināties kā pirms kādiem 15 gadiem, kad mēs ar māsīcu (to pašu, kuras šinšila vakar nosprāga kastrācijas laikā) vārījām šokolādi pašas no kakao, cukura un sviesta laikam, lielus katlus, vienu pēc otra un tie oda mazliet piedeguši, un mēs rijām ar baltmaizi iekšā tos karstos šokolādes kvantumus vairākas dienas no vietas. pēctam man nāca vēmiens kaut vai ejot gar "laimu".

man te jāpastāsta, jo nav, ar ko parunāt. uz labās rokas sēž puisītis un zīž, bet kreisā veikli staipās pa taustiņiem. esmu kaut kā iemācījusies viņam ierunāt zīst - no sākuma iedodu pudeli pirmajiem malkiem, lai nav satraukuma, ka būs grūti jāzīž, un lai nav izsalkuma dusmu. es esmu ļoti nikna, kad man gribas ēst, un tad vajag kaut vai 1 kumosu. 5dien ejot uz baseinu, es meklēju kašķi, jo gribējās ēst, bet nebija laika paēst. bet tad rīgas balzama veikalā nopirkām snikeri un mazo rozā šampanieti - no katra pa kumosam un es atguvu brīnišķīgu garastāvokli, pat eiforisku, jo uz nedzeršanas fona - tāda viena šampanieša mute ir liela bauda. un gāju pa čakeni melnajā plašķī ar rozā mini-šampi vienā rokā un snikeru otrā rokā un saucu: brīvība! brīvība!
(plīvojošs plašķis ir ļoti būtisks brīvības sajūtā)

te man jāpārtrauc, jo jāiet ārā. pie mammas pēc atslēgām un satikt ingmāru nākam no kursiem.

nekas jēdzīgs no tās pastaigas nesanāca. nezinu, vai viņam nepatīk kombinezons vai rati, vai svaigs gaiss, bet visi ratiņi pa Tērbatas trotuāru mums šāva garām, un mēs stājāmies pie katra stūra, lai celtu laukā un rādītu apkārtni. un es nesaprotu - visādas mammas un vecmammas un aukles ar dažādu riteņu skaitu, ietītiem segās, sapucētiem cepurēs un kombinezonos līdz ausīm brien garām tādām laimīgām sejām kā pa liedagu, un slingu mātes kā ķengurienes pakārušas aizmigušus zīdaiņus kaklā staigā pa pāriem pļāpādamas, bet es jau 20 min grozos pie pārkinga žoga, jo Eižens ieraudzījis lapas, negrib nekur tālāk iet. smaidīdama paiet garām viena no 'madaras' eko-mammām, kuru es pat lāgā nepasveicinu, jo mans pēcnācējs kombinezonā locās kā akordeons. man mati izspūruši un melnais "brīvības" mētelis vislaik veras vaļā, bet siltās zeķubikses slīd nost. kaut kā ar pauzēm tiekam līdz mammai, dabūjam atslēgas, bet nu atpakaļ ratos viņu vairs nevar ielikt. piesēdām berga bazārā uz soliņa, paēdām, tad galerijā Rīga sasildījāmies, sagaidījām Ingmāru - viņš teica, ka es esmu izskatījusies pa gabalu traka (es tā arī jutos, ka skatos apkārt kā tērēta un iespējams sarunājos balsī ar sevi). viņš tad paņēma ar vienu roku riteni, ar otru ratus, bet es nesu vien atpakaļ uz rokām savu pauniņu visā Tērbatsielas garumā.

(attēlā: Ingmārs pielaiko bikses kādā no Tērbatas ielas veikaliem, kamēr es ārpusē sargāju bērnu un piekabes)