pie viena loga vēl aizkaros plivinās noskrandis taurenis, bet pie otra loga jau klauvē izsalkušas zīlītes.

aaargggghhh! ja es izcepu saldo, es gribu to uzreiz arī apēst, kamēr karsts. vai arī apēst jebko saldu uzreiz pēc ēšanas. nekādus citus saldā ēšanas veidus es neatzīstu. nu vēl brokastīs vai dažreiz naktī pie tv. nenormāli nepatīk gaidīt ēdienu. saldajam ir jābūt tā - tinnnkš! uzreiz pēc sāļā. pat pa tv nespēju skatīties, ka cilvēki pirms saldā kaut kur iet staigāt.
bet tagad jau 3 h tas saldums tur dziest uz galda un zaudē savu vērtību.

nu labi. saldo beigās apēdām, krāsni sakūrām, bērnu nomazgājām. es vēl tai pašā ūdenī aizgāju uz kambari izmazgāju matus. vecāmāte tikmēr izklaidēja bērnu ar grabulīti. saku: skatos, jums labi iet, es tad vēl iziešu laukā uz minūtīti! - ko tu laukā ar slapju galvu?
es saminstinos, negribas tā tieši teikt, ka iešu čurāt, saku - līdz tualetei.
ieslēdzu verandā gaismu, aizeju tepat aiz velnarutka (eņģeļtaures) un dzirdu šī saka vectēvam: aizej ieslēdz viņai tak to uguni? - kam viņai uguni? - nu, ko tu jautā kā dumjš, tak uz klēti aizgāja.
es saucu: nē, nē nevajag, es jau ieslēdzu uguni!
šis lēni čāpo uz verandas pusi: tu jau tik verandā ieslēdzi, klētī nepratīsi.

kas man atlika? nācās atzīties, ka es jau tepat eņģeļtaurēs un drīz nākšu atpakaļ.
vectēvs: ehehehe!
un lēni aizčāpoja atpakaļ.