nokārtošu mednieka apliecību un nēsāšu bisi pašaizsardzībai. tā būs mana live performance kā dimiterei. ja man prasīs - kāpēc tev bise pilsētā? - lai šautu suņus, - es atbildēšu. šie dzīvnieki mūs apdraud.

Rīgas Siltuma aleja pretējā pusē piebirusi ar dzeltenām lapām izskatās tagad vairāk savējā. jau Japānā ievēroju, ka tikai ar katru kopā nodzīvoto rudeni vieta kļūst tuvāka, un arī cilvēki kaut kā zaudē lepnumu un spiežas kopā ciešāk uz ziemu, bet jā - arī vairāk pamana distances un savu atstumtību. es pamodos un meklēju pēc savas distances un atstumtības, taču starp mani un naktslampiņu tepat pus metru no deguna kāds ir apgūlies. es tieši no rītiem visvairāk jūku prātā, un te man liekas, ka manu acu priekšā viņam aug pirksti un taisnojas vaibsti. un ja pa dienu, esmu jau pieradusi pie jaunajām lomām, tad naktī, uz tikko pamodušos prātu, es nevaru vēl. viņš miegā mētā mazas dūrītes, tik ērti un paļāvīgi iekārtojies manā teritorijā.

gāju pa ielu, skatos - pie miskastes māksla mētājas. savācu, atstiepu uz mājām. tāda liela, uz ratu malas atstutēju kā buru un knapi vispār atvilku. pa ceļam arī saimnieks vēl iznāca un veiksmes novēlēja.

"skats pa mākslas akadēmijas logu":





(slikti pārfočējās, jo tumšs jau, bet vispār glezna ir gandrīz pilnigi melna)