šodien pie mums bija daudz raibi viesi. džeina ar vīru no kaimiņu kvartāla atveda ledusskapi un visādus nieciņus, mazā mija senu holandiešu lampu, iespējams, vēl no tālo austrumu jūrnieku lādēm izvilktu, bet polkovņiks pamieloja ar treknām tenkām.
bērns jauki gulšņāja un bubināja visam pa vidu. mans mīļais, jaukais bērnelis.

pretīga, vienkārši pretīga vecene! es no dusmām varētu viņai iesist.
stāvēja pirms manis pie kases IKI, es tur sapirkusi visu nepieciešamāko, bērns jau ratos ņerkstīgs, un tā vecene sāk gļukot, ka, viņai lats esot nozagts un viss - neiet prom, sauc vadību. viņa vienreiz to latu samaksāja par pirkumu, bet tad ievēroja, ka viņai nav iedota pensionāru atlaide. tad pārdevēja viņai to naudu atdeva un izsita pirkumu vēlreiz ar atlaidi un lika maksāt vēlreiz, bet šī vairs negribēja maksāt utt. tikmēr bērns jau auroja ratos, man nācās atstāt visus produktus uz lentas un iet no veikala prom, turklāt uz ielas pabarot ar mākslīgo piena maisījumu, lai tiktu līdz mājām. kā rezultātā izčakarēt visu ritmu pašas pienam, kas jau tā mums mata galā karājas. sist to veceni! SIST AR MIETU!!

labi, ka vecāmāte atveda šādus tādus lauku gardumus. tā mēs būtu palikuši tukšiem vēderiem līdz rītam dēļ šitādām dienaszaglēm, kas dodas uz veikaliem terorizēt kasieres.

es iedevu puikam maizi, jo viņš negribēja pienu