negaidīti ir tas, ka man pēkšņi ir pilna galva ar pantiņiem un tautasdziesmām: šūpojošām, aijājošām, ritmiski maršējošām. zaķi dara alutiņus un
cizi-cizi-cizi-ciz -
kas tur laistās, kas tur viz?
mēnesītis tekalē
Anča - Brenča pagultē.

burtiski atnākusi vaļā nenojausta un ilgi ap ausi tīta dziesmu vācelīte.
agrāk biju ievērojusi, ka dziesmiņas atnāk bailēs, stresā, lampu drudzī vai, piemēram, vienai tumsā ejot pa mežu. vispār man ceļojot ir diezgan daudz sanācis staigāt tumsā pa mežu. tad es mēdzu uzlikt uz pleciem guļammaisu, lai izskatos plecīgāka un skaļi dziedāt, lai aizbaidītu zvērus u.c.

attēlā - ingmārs tēlo krišjāni baronu jaunībā:

bijām uz cirku, tas atgrieza dzīvesprieku. nu, tādu delīrisko. tai izrādē viss bija kā pie mums mājā - kad ūdens krūzi mēģina pavilkt uz savu pusi ar kāju, tikmēr kaķis gāž podus, grāmatai birst lapas un vēl jāžonglē bērns pie krūts. un man vienkārši patīk lokani franči, viņi pat var neko nedarīt - man tāpat viņi patīk.

un personāžs violetajā kleitā, kas sēdēja skapī un pūta taurīti, tiki ļoti atgādināja Reiņuku