es vēl vakar braucu ar riteni. un uzskatu, ka tas ir labākais pārvietošanās veids grūtniecei, kas ļauj izmantot atbalstam ne tikai zem jaunā svara līkstošās, nereti pietūkušās pēdiņas, bet arī lielāko no virsmām - dibenu. un justies kā cilvēkam, kas joprojām spēj aizkļūt līdz poliklīnikai vai draudzenei pārdaugavā pa svaigu gaisu. taisnība gan, ka es ļāvu sevi pavadīt kā sīci pavadā uz ēzelīša, jo mūsu pilsētas arogantā satiksme visdrīzāk neņems vērā manus nedaudz atslābušos refleksus un motoriku, kas neļauj fiksi paraut malā vai uz apmalītes, kad kāds dullais izdomā baigi iznesties vai kāds cits iekaustīt ar zoņķiku.

lai arī ēst ciemos negribējās, no visiem vakardienas pārdzīvojumiem un slodzes, vakarā dzelzs laikam bija pavisam pa nullēm, jo atkal nāca ģībonis, kuru spēju atkačāt tikai ar gaļu. ap pusnakti, uzlikām filmu uz pauzes, atkausējām steiku un sagriezām gulašā. un palīdzeja momentāni. kaķim ari kaut kas tika no atkausējuma. viņš pēdējās dienas ari nav ēdis kārtigi, jo viņa mīļāko Optima līnijas barību vairs netirgo, bet ne Rokus, ne Favorite, ne Darling, ne Purrfect viņam negaršo. vienkārši neēd. simamura, es tev varēšu atdot pāris bundžiņas ar kaut kādu Junior, jo mūsējam, redz, sakāpis galvā.

neskatoties uz vājumu, pēdējās dienas jūtu radošu pacēlumu, tikai nekas vēl nerodas. ***

labi, eju cept otru steiku.

es vairs nezinu, cik steikus esmu apēdusi šodien. zvērīga apetīte. man tagad vēderā ir ne tikai bērniņš, bet arī teliņš.

zem tā ir video