kamēr es biju aizmigusi, bija atnācis polkovnik un aizgāja. es tam īsti neticu.

šorīt 6os biju sagaidīt grūsnu draudzeni no uzbekijas, kas ielidoja tranzītā uz dažām stundām rīgā, izskrējām visus monumentus vēl aukstā, miglainā un tukšā rīgā. visbanālākajā veidā nobildēju smaidīgu pie katra otrā vecrīgas un albertielas nama - dažreiz apveļoties uz dibena, mēģinot notupties šaurajās džinsās, lai iekļautu visu kopskatu ar kārtējo pētertorni. un paēdām vērmanītī, jo nekas cits nebija vaļā un viņai sala - viņiem tur hiacintes in full blossom. taču satikšanās prieks bija tik liels, ka tā pastaigas banālība necik netraucēja. es pat gribētu, lai biežāk tālie viesi iebrauktu pie manis tādā īsā,sirsnīgā tranzītā. un es jau būtu iešāvusi roku bildēšanā pie ēkām.