es gribu atpakaļ uz laukiem. kā iebraucu pilsētā, atkal galva sāp un sliktums nāk. vienīgais prieks par veco elizabetes ielas beķereju, kur vistas pīrāgi tikpat gaļīgi kā pirms 10 gadiem un par to pašu cenu kā tad, kad no rītiem tur pirku stūķi pa ceļam uz lekcijām (pirms atklāju krievu traktiera aknu rausīšus).
man vēl arī par ķekavu ir gastronomiska nostalģija, jo bērnībā, kad tur braucām ciemos, firmas veikalā bija vistas beļaši. tādi pilni piebāzti ar svaigu, maigu gaļu.
pēdējās dienās šausmīga gaļas kāre, tāda apmēram, ka ja istabā ienāktu stirna, es gribētu tai kost.

mans gaļas sapnis piepildās! uzlikts uz kolkas autobusa, šurp atbrauca maiss ar rolmopšiem un mājas pastēti.

reinis pupiņu valodā ir reipeinispis

pēdājā lauku dienā mēs ar Reini šausmīgi sastrīdējāmies par TV lietošanu un egoismu. nu tādā mērā, ka pat neatvadījāmies un, kad viņš jau bija ceļā, es vēl ļaunatminīgu īsziņu nosūtīju, ka viņš nav nopircis vietā izēsto kondensēto pienu. vakar nerunājām, noraudājāmies katrs pa kārtai.
bet šodien Reinis atnāca ciemos ar 3 rozainām puķēm. tas bija tik ļoti aizkustinoši un mīļi, ka es visu visu piedevu un atzinu, ka esmu bijusi ļoti slikta arī pati.