vakar pusdienlaikā ķīniešu bistro bija tāda epizode: latviešu miesnieka tipa puisis, tipa urla, tāds sārtvaidzis milzis ar ridikulu somiņu, nespēja atraut acis no ķīniešu pārdevējas. viņš bija jau paēdis un negribīgi gāja laukā, bet drīz vien atgriezās, sakot tai meitenei: saulīt, es tad paņemšu vēl kādu ābolīti! izcopēja dažus cukurotos saldumus no šālītes pie kases un iebāza mutē. tā kaut ko nošņācās un iespurdza virtuvē. tik labi ābolīši! viņš mēģināja iziet no situācijas ar pohu atblāzmu sejā. un tad sauca skaļāk atkal uz virtuvi - saulīt, es vēl dažus ābolīšus! iesver man dažus ābolīšus! viņa tā aši piegāja pie kases, paņēma turzu, iesvēra, pateica - dōdzu! un pazuda.
bet lempis aizvilkās ar saviem ābolīšiem uz darbu.

17.gs. katoļu fiskatārieši ēda bebrus, jo Romas baznīca pasludināja tos par zivīm, līdz ar to bebrus varēja ēst arī piektdienās, kad principā katoļiem gaļu ēst nebija atļauts.

šajā mājā ir gan aptieka, gan frizētava; pa diagonāli - dzērienu veikals, bet pretī svaigas bulciņas. pa kreisi baznīca, pa labi veļas mazgātuve un ēdnīca, 1.5 kvartālu tālāk super netto, bet aiz mājas pietura ar kafijas un preses kiosku, kā arī zivju un elektroisntalāciju veikals.
tas ir tik labi - es varu beidzōt visu laiku sēdēt mājās vai iziet uz minūti reizītēm.