ļoti slikti.
tā kā pirmdien no rīta kaut kur Ziemeļu jūrā bija vētra, reiss no Islandes aizkavējās vairākas stundas un Berlīnē mēs ieradāmies precīzi 5 minūtes par vēlu, lai paspētu uz nākamo transportu. bija jau vēla nakts, tāpēc izdomājām braukt ar pirmo rīta vilcienu Rīgas virzienā (jo šausmīgi vairs negribējās nekādus hoteļus, hostelus vai nedod dievs viesu namus ar tv istabu), pārnesām visas smagās somas šķērsām pāri pilsētai uz ostbanhof, kur 4:17 bija paredzēts vilciens, taču .. tas salūza, to ieputināja vai kā man stāstīja - to saspridzināja - un mēs dabūjām vēl ļoti ilgi nīkt līdz nākamajam, ar kuru varēja nokļūt varšavā. bija pārāk auksts, lai gulētu, tāpēc es liku visas cerības uz vilciena kajīti, kurā braucām kopā ar 2 ūsainiem tadžikiem - tēvu un dēlu, kas visu ceļu lobīja apelsīnus. tēvs reizēm kaut ko murmināja, taču dēls klusēja un es jau gandrīz būtu iemigusi, ja nebūtu iekāpuši tēvs un dēls kašķu poļi, kas sāka kasīties jau tikko ieradušies. tādi totāli pāķi - situācija varētu būt, ka tēvs ved savu pieaugušo dēlu iepazīstināt ar pilsētas vecenēm, vest sabiedrībā vai ari iesniegt dokumentus augstskolā un tas dēls - sapucējies uzvalkā - visu laiku svarīgi un uzspēlēti skaļi kādam zvanīja un tā nedabīgi smējās un plīsa aiz lepnuma par savu ceļojumu.
karoče Varšavā pēc principā2 negulētām naktīm bija pavisam slikti, jebkādu informāciju stacijā par nokļūšanu tālāk mums liedza, un dusmīgi tikai uzbļāva "ņe razumeš!", beigās kaut kā noskaidrojām, ka vienā citā stacijā varot braukt ar autobusu, tad nogulējām visu dienu turienes caurvējā ar bomžiem un beigās kaut kā esam atkūlušies. sāp visas malas. fui.

tipa pus8? izgulējos, muskuļi tipa smeldz, bet tā nekādu karsoņu it kā nav. gan būs ok.
atcerējos sliktāko: tajā pēdējā bad trip posmā varšava - viļņa man ai muguras apsēdās viens leišu plencis totālā pālī, kas brauca atpakaļ pie sievas, kas viņu bija patriekusi ar 500 eiro un pasi, kurus, acīmredzot, nodzēris brauca pakaļ vēl. viņš nāca klāt, tirdīja, kratīja aiz rokas, gribēja runāt un aiztikt. sākuma tā labvēlīgi, vēlāk kļuva agresivs. mūsu galā sēdēja liels melnais, zolīds irānis un iekāpa ķīniešu students. irānis centās būt laipns, līdz brīdim, kad plencis neprasot atņēma un izdzēra viņa minerālūdeni, tad šis prasīja pēc automāta, ar ko izšaut leišus [laikam irāņu joks]. irānis kādu brīdi to plenci vēl vāca kopā, lai neuzmācas mums, bet šis viņam visu laiku murmulēja pretī - arab- klebab- arab - kebab.. uz melno viņš skatījās nicīgi, taču ķīnieti vienkārši apdirsa, kā vien prata. beigās es viņu sāku lamāt, riskējot dabūt pa muti, no viņa brāļa, kam piederot eurolines, beigās ķēms aizmiga un piecēlies bija nerunīgs, taču atkal atņēma kādam minerālūdeni.
es tikmēr skatījos uz elektronisko pulksteni un saskatīju tur dažādu variāciju king of time.