sala ne tikai pirksti, bet nosala ātri vien arī fočika baterija; mēs apgājām ar mehānisko aparātu apkārt kaut kādam pamestam gaterim, apskatījām faunu un novērtējām šo brišanu pa sarmotajām dūņām uz 1000 ISK (apmēram 5 ls), jo tā tas droši vien būtu maksājis kādā populārākā vietā ar gidu. te ir skaista daba, bet tā paliek totāli neinteresanta, kad to rāda kā lāci saitītē. tad jau labāk es skatos uz kaut kādu kraukli vai kaķi, kas pagadās vienkārši ceļā. tā daba te ir skaista, bet to jau visi zina.

var jau būt, ka nebija baigās jēgas šurp braukt. bet bija tā norunāts un mazliet arī vilka paskatīties šejienes gaismu. tā dārdzība un tūrisma industrija padara islandi vairāk nepieejamu nekā aukstums un okeāns.
a, varbūt arī bija jēga sperties un iztērēt veselu fortūnu [cerams, ka ne veselu dzīvību], jo pa pāris mēnešiem tomēr savācās maza saujiņa īstuma un cilvēcības un iezīmējās jauna meridiāna, pa kuru varbūt vajag tālāk šļūkt. pirms šorīt aizmigu fūrē, man likās, ka viss ir skaidrs.

man šorīt nekas nekas nepatika - amerikas balss virtuvē dzina izmisumā, biju gatava netīros traukus izmest miskastē, lai tikai nevajadzētu iet pie viņiem mazgāt - līdz pirmajam šokolādes donuļa kumosam.
apēdu 1/2 donuļa un totāli labs garastāvoklis. iešu uz izstādi.

tualetē mētājās Reikjavīkas balss un un tur liels raksts par to, ka 'winter has already arrived, and winter occasionally brings SAD or Seasonal Affective Disorder [..] sometimes called winter depression blues'