vakar pie vakariņām Reinis mani sāka lamāt par argumentu teorijas nezināšanu, nosodīt visas tumsonīgās un melnbalta pasaules skatījuma aizstāvošās cilts vārdā un saukt par stulbu - kā vienu no tiem, kas uzskata, ka labs = dabīgs, tic Agnesei vai uz paciņas rakstītajam mārketinga tekstam. es sašutu, jo apvainojumi nelikās taisnīgi, un mani kaitina, kā viņš vienmēr visu zina par citiem un dala cilvēkus kategorijās, ieskaitot arī mani. es tikai uzdevu jautājumus, lai dzirdētu no viņa vairāk paskaidrojumus, taču Reinis turpināja mani apvainot par jau to vien, ka neprotu šobrīd pienācīgi viņam atbildēt, jo neesmu apguvusi argumentēšanas mākslu. savukārt, es viņam mēģināju paskaidrot to, ka neticu nevienas taisnības pareizībai un ka viņš ar savu "tā vienkārši ir un tā ir taisnība" šajā brīdī manās acīs kļūst par cilvēku, kas runā melna un balta kategorijās un vistiešāk demonstrē paša minēto "iedomību" attiecībā uz zināšanu.

sadirsāmies. es viņu dzinu projām, taču diskusija pieņēmās spēkā otrreiz, kad viņš jau uzvilcis kurtku stāvēja koridorā. rezultātā, no mājām aizbēgu es. man arī šausmīgi gribējās pīpēt un mājā viss jau bija nopīpēts - noskrēju pa trepēm, Reinis dzinās pakaļ, taču es iemuku pretējā vārtrūmē, nogriezu stūri un aizskrēju tālāk, un viņš mani neatrada. visa tāda izspūrusi un mājas drēbēs aizskrēju līdz kafejnīcai, kur notika noiza koncerts. satiku tur vienu draugu, kas man iedeva cigareti un nopirka alu, pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr nomierinājos.

vakar vispār bija slikta diena. biju gulējusi pāris stundas, cēlusies agri lai ar mašīnu mani paķertu no majoriem vismaz līdz pārdaugavai.vilciena biļetītei man vairs nesanāk, jo nācās paņemt lidmašīnas biļetes, savukārt, prāmju kompānija iekasēto naudu par atteikto braucienu nesteidzas atdot.
palūdzu, lai mani izlaiž zolitūdē [uz majoriem biju aizbrauksui palienēt ziemas jaku, kuru nevaru atļauties nopirkt to pašu naudas aizkavēšanas iemeslu dēļ], kur es varētu savākt vēl dažas nepieciešamās mantas un iespējams atrast kādu santīmu nokļūšanai centrā. taču santīmi nekur nemētājās, un es sadūšojos piezvanīt brālim, kas netālu strādā ar jautājumu, vai viņš ir uz vietas un nevarētu aizsist 50 santīmus ceļam, bet viņš mani pasūtīja dirst.

vakarā, jau centrā esot, kā jau teicu, atnāca Reinis. viss sākās labi - mēs skatījāmies filmu "M" (1931), ēdām viņa atnestos cukurotos kliņģerīšus un es sāku gatavot kartupeļu salātus vācu gaumē no produktiem, ko bija savedusi ingmāra vecāmate. diemžēl - vai nu dēļ rūgtā sinepju pulvera, vai pārāk asā etiķa, pirmo reizi Reinim, kurš ne tikai izvēlas mūziku un filmas, bet arī ēd pēc 'aklās metodes', ēdiens negaršoja. un tad mēs sākām strīdēties.

pamodāmies no rīta. varētu iedzert kafiju, bet tipa piena nav, cukura - nav. tad neko - nogulējām līdz pēcpusdienai. tagad piecēlāmies, jo ilgāk vairs pagulēt nevarēja. pārbaudījām kontu, sapratām, ka laikam jau izbrauksim tukšā. ingmārs pašlaik mēģina sarunāt ar vecomammu, kai atsūta ar autobusu no laukiem speķi, ko mums ņemt līdzi ekspedīcijā uz polāro loku. [vecmamma raud]

viens zeķu saišķis stāvēja uz zaļās somas istabas vidū, kreisajā pusē dīvānam

reinis pārdeva ledusskapi, bet ingmāram sāp auss.