paliku 15 min ilgāk savā restorānā, piesēdos papļāpāt ar veco jūrnieku Ēriku, kas turpat uz stūra dzīvo un vienmēr ienāk ar mani aprunāties par dzīvi. un nevajadzēja laikam. oi, kā nevajadzēja. es vienkārši nobaidu cilvēkus ar savu dzīvesstāstu. jūrnieks - ok, saprot, ko nozīmē mētāties pa pasauli ar visiem vējiem, bet šefam acīs parādījās tas 0_o aizdomu skatiens - vai tikai es neesmu pieņēmis paspārnē slimu cilvēku.
es arī nezinu, kā lai paskaidroju kādam.. ka man patiešām tā šobrīd ir vislabāk. ka es gribu vienkārši maisīt margaritas, smaidīt un pļāpāt aiz letes par maizes tiesu un izmantot visu savu brīvo laiku savai brīvībai.

es neko nesaprotu

es nezinu, sapratu, ka ir jābrauc pēc krāsām. bet tilts uz kontinentu bija pacelts un atslēga nolauzta. iebraucu vienkārši brokantē, pacilāju glezniņas un noliku atpakaļ, jo tās bija saliktas kastēs pamīšus ar spoguļiem - visas smagās šitās metaforas.

nu neko, nelīdīšu vairs ārā, kamēr nenolaidīs to tiltu atpakaļ. aiziet Bresons. Anne Wiazemsky & Pierre Klossowski:
http://films7.com/story/robert-bresson

tant pis, si la vie me déçoit, je ferais le mal pour le mal. je me damnerais très bien si je veux