jau no rīta man pārmeta, ka atkal jāēd lētā sīpolmaize. tāpēc iespītējos veikalā - nelikšu neko nost. gribu gan bietes, gan krējumu, gan gurķus, gan olas, gan sardīnes, gan pienu kafijai. gan konservēto kukurūzu! aizgāju pie kases stipri revolucionārā noskaņojumā, zinot ka tur vismaz viens eiro ir par īsu, lai viss sanāktu. bet vot sanāca! un pat pastmarkai pāri palika. kaut kādas tur atlaides grjobanās.

tikko uz balkona saule beidzās - atradu google maps tuvāko balto smiltiņu strēmeli.
byebye. mca mca

ai. aizkavējos, arī vēsāks paliek.
es uzskatu ka šī ir ļoti talantīga skulptūra.



http://www.margothoman.nl/

izrādās zaļie lauki sākas tepat ielas galā. es vienkārsi izbaraucu laukā taisni, tajā virzienā, kur google maps rādīja dzelteno smilšu strēli, kaut kur tur.
viss sākās pavisam nevainīgi - es gandrīz pakļuvu zem mašīnas un turpat arī ieraudzīju beigtu pīli. es nekad nebiju redzējusi. izņemot bērnības sapņos. pavisam pavisam agros tādos. man bija regulārais murgs, no kā modos - ka tādā kā esplanādē dīķī bija beigta pīle.
un tagad es viņu ieraudzīju apmēram tādu pašu. zaļu kaklu, saluztu spārnu, zilu ūdeņu laukumā.
un tālāk aiz pudura, mazs balts tiltiņš un sākās zalie lauki. tādi paši kā hondžo, tikai mazliet citā tonī. ne tik spilgit, mazliet leknāki. bet brīžiem tie veido tieši tādas pašas ainavas kā tajos rīsu laukos, kur es dzivoju agrāk. un tieši tikpat paltām takām pa vidu, ka vienlaga, pa kuru braukt. bez tempļiem. ar aitām un mizlumdaudz eksotiskiem putniem, kas dēļ globālās sasilšanas ir pārvākušies šurp no Nīlas.

sāku pīties pa tiem mazajiem celiņiem, katrā krustojumā izdarot tīras priekšnojautas izvēles. tik horizontāla, pavisam plakana zeme, bet brauciens atgādināja kalnā kāpšanu, lai gan braucu uz jūru. uz salas malu, šķēršojot vaļņus un slūžas un dambjus. auglīgu pavasarigu zemi ar trekniem jēriem un pienīgām holandes siera govīm, košiem rubeņiem uz mēslu kaudzēm un pa perējošam gulbim uz katra krustojuma.
es atvainojos, bet man beidzās baterija. tā tam nevajadzēja būt, taču tās parasti tādos bbrīzos beidzas un grūž iekšā tevi vienu pašu dabūt to visu bez kādas distances. tās dažas druskas es nofočēju pašā sākumā stumdot bateriju šurpu turpu. taču es nevaru parādīt bāku.

jo beigās es nonācu uz pavisam citas salas. nonācu arī pie jūras. un pie samierināšanās, ka viss ir kārtībā. cilvēki, kas reizēm parādījās uz horizonta, uz kāda cita dambaj līnijām bija reti un pavisam maziņi. taču viņi spēj iekārtot un aglomerēt milzīgas platības. un iestādits vēja ģenerators tādā ainavā ir tikpat skaist kā koks. un līgjoties laivās - pat ja viss pārplūstu un pārkrstu - cilvēki atradīs mazu zemes pleķīti, uztupinās uz tā jērus un dzivos. un viss turpceļš bija tik pilns visas tās pavasara auglības un auglīgu domu, līdz

es satiku bizoņus.


un tālāk jau bija bāka; un principā tas bija pats gals.
es mēģināju kādam piezvanīt un pateikt, ka esmu galā. bet neviens necēla un baterijas lādējās ārā.
un tas bizons kā liels padevīgs avgāņu kurts skatījās uz mani vienu pašu uz tās taciņas. tētis vienmēr ceļojumos bildēja buļļus.
tad es sapratu, ka tēvam tagad būtu bijusi dzimšanas diena. un lai cik liekulīgas jums neizsaktās manas asaras, tās vienkārši sāka birt. bet nejau aiz bēdīgas sajūtas, bet.. bet. aiz tās, ka es nevarēšu viņam vairs to pateikt. ka visas tās sāpes un bezcerības ar kādu viņš ir aizgājis - tās vienkārši uzkrita. un asaras sāka birt pa abām dambja pusēm - tikpat sālas un milzīgas kā jūra abās pusēs. blowers daughter. es nezinu, ko tas bākas sargātājs padomāja, bet tās bija gaišas asaras un dziesma. varbūt šodien man izdotos viņu pārliecināt, ka dzīvība tomēr ir liela.
bet nāve ir milzīga.

http://www.youtube.com/watch?v=5YXVMCHG-Nk

tad beidzot piezvanīja latviešu telefons. bifri tehniķi. par slikto connection. es viņiem varēju paskaidrot apmēram tikpat daudz kā retajiem pretimnācējiem.
pēctam sazvanīju bandu un pateicu, ka braucu pa naža asmeni. jo tiešām tobrīd braucu pa glumo kanpi pārejamo taku, kas savieno salu ar noordu, kur dzīvoju.
dzīvoju.
atpakaļceļā viss bija turpat. gārņi un tārtiņi, un gulbji uz tiem pašiem stūriem. un pie mājas divi melnie zēni uz koka bluķa šūpinās un draudzīgi māj ar roku.

es nevaretu teikt, ka shajos brizhos domaaju dievu. es domaaju teevu un deelu. un kaut kadus muus.

šitie ir tikai tādi dzīves thumbnaili.