bez panākumiem. gulēju precīzi 1 stundu - pamodos no murgiem. pasēdēju, pastaigāju, iedzēru zāles, uzvilku kurtku - pasēdēju, pastaigāju. ja es jau būtu traka, tad droši vien būtu arī aizgājusi.

kārtības orgāns - miegs... de merde

eju braukāties ar velosipēdu.
jo no negulēšanas sevi ir atteikusi gan sirsnība, gan jūtība, gan humorizjūta. es redzu sevi tieši - kā sliktu īpašību kopumu.

ooo, tas bija kruta. tas bija extreme.
ar vienu roku stūrējot pa pliku ledu un lecot pa Kaltuvsielas gala grumbuļiem, turklāt nesasitot bagāžniekā ieliktos MAXIMAs porcelāna šķīvjus.
ja jau ķermenis turpina balansēt - tātad grib dzīvot. kas arī bija jāpierāda.
i m back.

man saka - ja gribi trakot, nopērc trenažieri ar ainavu simulējošu ekrānu. es taču neesmu traka. es pat nespēju skriet pa apli bez vajadzības, kur nu vēl vairākas reizes pēc kārtas. tas man liekas prātu degradējoši.
es braucu pretī mammai - sagaidīt viņu Kaltuvsielas galā, kad viņa izveļas no busa ar smagajiem maisiņiem. kā esmu darījusi jau vairāk kā 20 gadus - stāvējusi uz stūra un mājusi ar kaut kādu prikolu rokā. un mamma tikai: 0_o, dullā meita! ar riteni šitādā laikā! a, es tikai : maa, paskaties, cik man labi sanāk!