es nezinu.. vēl pavisam cits saliktais laiks, pat ne tas conditionnel passé, kas iekš La jetée, kur atgriežas bērna atmiņās brīdi pirms sākās 3.pasaules karš, un izdzīvo visu dzīvi no tā brīža, kāda tā būtu varējusi būt, ja parīze nebūtu uzspridzināta.
tas, kas ir man, ir jau cits - conditionnel impossible? no manām atmiņām vairs nevarētu uzburt dzīvi tik vieglu, kāda tā iespējama tikai varbūtībā. ja rīt viss uzsprāgs, es arī uzsprāgšu un tad nekādās hermētiskajās katakombās no manas smadzeņu vielas vairs nevarētu attīstīt priekšsstatu par dzīvību pasaulē bez zaudējuma ēnas un nāvi kā pārsteigumu, kas atstāj neziņā, ka esi nomiris.

bet es nepaskaidroju vēl par to laiku. es, teiksim, dzīvoju katru brīdi līdzīgā atskaitē pret 3.p.k. (vai kā to arī nesauktu) un visu laiku jau savlaicīgi konvertēju atmiņās. un neskatoties uz visu to - man patīk filma La jetée. bet tikai pats sākums. kad vēl nesākas stāsts par to, kā viss tajā brīdī pazuda un pēctam tika laboratoriski attīstīts atmiņās. es vairākkārt esmu skatījusies tikai pašu sākumu, un vairākkārt aizmirsusi, par ko bija tā filma. tai būtu pieticis tikai ar 2-3 kadriem no paša sākuma, kad vēl visi ir dzīvi, stāv lidostā uz skrejceļa un nezina, kas notiks, tikai jūt, ka tas ir svarīgi.

upd un man ir arī sajūta, ka Mārkers pats labi zina, ka tā apokalipse tur sākumā precīzi nolasās. un tālākais naratīvs ir priekš dauņiem, nu, un visādiem tur fondiem, kas dod naudas īsfilmām.

tikko vēl paralēli uzrakstīju arī vēstuli uz parīzi, noslēdzot ar vārdiem 'en bref, est-ce que tu veux toujours me marrier?'
/tulk - karoče, tu joprojām gribi mani precēt?/

jo.. ja padomā loģiski, nekāda jaunā es vairs neesmu. mīlestībai neticu, manas ilgas pēc tīrās mākslas un ticība labajam cilvēkos ir apbružājušās. vienīgais, ko es vēl varu darīt kāda labā, ir apprecēt dēļ naudas vecu francūzi, pagaidīt, kad viņš nomirst vai izšķiras, un atgriezties dzimtajā zemē jau tāda apvītusi, bet ar naudiņu, kas šeit ir lielā vērtē, un atvērt salonu vai fondu, kas atbalsta tos, kam ir iekšā. un uz tiem man ir acs.

http://www.youtube.com/watch?v=dyArEOzQdxw

kā es jūs mīlu.
redziet, esmu jau piedzērusies un sāku stostīties, cik briesmīgi, tāpēc ka es patiešām domāju to, ko saku. es varētu palikt ar jums abiem visu laiku, tik ļoti es jūs mīlu. un jūtos mīlēta pretī.

... un otrs uz mani drūmi skatās ar tādām vēl aizpampušām acīm, šaurām kā peļu pīzdiņām: jā, mazā, tu jau vari te izrunāties, bet es tik un tā tevi iegūšu. lūdzu, Aleksandr, es nejokojos. bet ko jūs iedomājaties...

man nepastāv nekādas maukas. manuprāt, meitene, kuru drāž, kas pagadās un kā pagadās, nav mauka. man tādas maukas nepastāv un viss. lai kam arī tu sūkā, lai kas arī tevi drāž, tu neesi mauka.

nav mauku uz zemes, bļeģ, saproti. un tu to noteikti saproti.

precēta sieviete, kas ir laimīga un sapņo par to, kā viņu izdrāzīs, es nezinu kas - vīra priekšnieks vai kaut kāds sūda aktieris, piena vedējs vai zobārsts... vai tā ir mauka? mauku nav. ir pežas un pimpji. tas tak nav bēdīgi, tas ir ļoti jautri, vai ne?

...un mani drāž, kas pagadās, mani drāž un es labi pavadu laiku
... kāpēc jūs pievēršat tik daudz vērības šiem netīrajiem sakariem?
pimpis...

tu mani labi drāz. ai, kā es tevi mīlu.
tikai tu spēj mani tā izdrāzt. kā gan cilvēki sevi maldina.
kā viņi spēj tam ticēt. ka ir tikai viens tu un viens - es. ka esi tikai tu vienīgais, kas var mani tā izdrāzt. un es esmu vienīgā, kas no tevis var tapt tā izdrāzta.
... cik interesanta padarīšana. cik briesmīga un zemiska. bļeģ, cik briesmīga un zemiska padarīšana.

ja jūs zinātu, kā es spēju mīlēt jūs abus. un tam nav nekā kopīga ar tiem netīrajiem sakariem. es zaudēju nevainību pavisam nesen. deviņpadsmit, divdesmit gadu vecumā. cik reta parādība. un pēctam es ieguvu tik daudz mīļāko, cik iespējams.

un tiku drāzta. varbūt es esmu hroniksi slima... slima ar hronisku drāšanos. un tomēr man pajāt uz drāšanos!
o, ja padarītu mani grūtu, tā būtu piedrāšana līdz pēdējam. tagad man dirsā ir tampons, un lai to izņemtu un mani izdrāztu, būtu jāiet līdz galam. būtu jāiet līdz galam. būtu jāuzbudina mani līdz pēdējam. pajāt.

ka cilvēkiem varētu vienreiz par visām reizēm pielekt, ka pišanās ir tāds sūds. ka ir vienīgais skaistais ir pisties tikai tāpēc, ka mēs tik ļoti viens otru mīlam, ka gribam kopā radīt bērnu, kas būtu mums līdzīgs, un, ka visādi citādi, tā ir zemiska padarīšana..
...drāzties vajag tikai tad, kad pa īstam mīl.

un es neesmu piedzērusies... tas, ka es raudu... es raudu par visu savu pagājušo dzīvi, savu seksuālo dzīvi, kas gan ir ļoti īsa. pieci gadi seksa dzīves - tas ir ļoti maz. Redzi, Marī, es tev to stāstu tāpēc, ka ļoti tevi mīlu.
tik daudzi vīrieši ir mani drāzuši.
mani tik ļoti ir iekārojuši tāpēc, ka man ir liela dirsa, kas potenciāli var būt ļoti iekārojama. man ir ļoti skaistas iekārojamas krūtis. arī mute man nav slikta. un acis, kad uzkrāsotas, arī neizskatās slikti.
un, zini, daudzi vīrieši mani ir gribējuši tāpat vien - pa tukšo. un bieži tāpat pa tukšo ir mani drāzuši. tu zini, ka es nepārspīlēju, Marī. es neesmu piedzērusies.
un ko tu domā, ka mani nomāc tāds draņķīgs iznākums? nemaz ne.

mani drāza kā tādu mauku. bet es ticu, ka kādu dienu uzradīsies vīrietis, kas mani mīlēs, un uztaisīs man bērnu aiz mīlestības. un mīlestībai nav citas vērtības, kā tikai tā, ja grib kopā radīt bērnu.
ja ir vēlme kopā radīt bērnu, tad var just, ka mīl. pāris, kas negrib radīt bērnus, nav nekāds pāris, tas ir kaut kāds sūds, tas nav nekas, tie ir tikai tādi putekļi... tie brīvie super-pāri...

tu drāzies no vienas puses, dārgā, un es no otras. un mēs kopā esam super-laimīgi. mēs esam viens otru atraduši. cik mums kopā ir labi. nē, es neko nepārmetu, tieši otrādi.

manas skumjas nav pārmetums, saprotiet...
tās ir jau piecus gadus vecas skumjas... jums gar to nav nekādas daļas.
skatieties, jums abiem viss būs labi... cik jūs kopā varat būt laimīgi.

starp citu - es joprojām brokastoju. tagad esmu pieķērusies sieram.