nevies man iet, bet es eju. skaistā, zvaigžņu pārpilnā augusta naktī uz līkumota lauku ceļa pirmais satiktais velobraucējs aizelsies brīdina: pēc 3 km uz pagrieziena sēž liels nikns vilks, kas dzenas pakaļ - knapi aizbēgu, uh! - un, nopētījis mūs abus, konstatē - varbūt pa abiem arī nospārdīsiet, galvenais pa galvu močīt. un atvadoties novēl radīt daudz bērnus.

tā kā man jau nedēļām nav vairs ne kapeikas ēdienam un cigaretēm, palīdzu dažādiem latviešu māksliniekiem aprakstīt viņu delīriskās fantāzijas projekta apraksta un tāmes formā. procesa laikā var dabūt sapīpēties vairākām dienām. un pagulēt var kaut kādos tur regeja festivālos. paēst pie bijušajiem draugiem.

nē nu viss ir kruta, nesatraucieties. es taču vienmēr esmu dzīvojusi bez naudas. pa dienu vienreiz kaut kur paēst un kaut kā nopelnīt tās cigaretes. vienīgi nezinu, ka rīkoties, kad nesanāk tamponiem.