šovakar atkal tik ļoti tumsā smaržo priedes. daudz saldākas un rūgtākas nekā mūsējās. tempļa priedes, kas kā vīraks ataust atmiņā vēl vairākas dienas, aromāts, kas vienmēr kaut kur uzvējo, atgādinot par dabas lielumu un svētumu. karsto avotu baļļas priedes, tumšās koka karotes, piestas vai raudzējamā katla vāka priedes.
es apsēdos uz akmens dārza maliņas, atkorķēju alu un mēs pasēdējām divatā - es un mana nīstā, mana skaistā, mana mīļā un vienīgā Japāna.

man vēl ir tieši tik daudz laika, lai katru dienu noskrubinātu vienu no sešpadsmi cieši aizlīmētajiem logiem savā miteklī. negribu vēl kādreiz bēgt un spert zemes gaisā, es gribu aiziet mierīgi, tīri un pavisam.