ha! nebija nemaz tik traki. es izkāpu no autobusa, mani uzreiz savāca asistents, paņēma usb, ieveda telpā un es pat nepaspēju nobīties. norunāju, applaudēja un prom. visi bija smaidīgi, sensejs plaši māja ar roku no savas sēdvietas. beigās vienīgi pienāca Ms.Kobayashi, kas es jūtu būs man tāda tā kā oponente. Un teica, lai gala prezentācijā noīsinu uz pusi un runāju lēnāk, jo viņa neko nesaprot. laikam jau tad tomēr tās tēzes ir pieņemtas ar visu aizķepsēto kļūdu.

turklāt visu paveicu tukšā dūšā, tagad tikai ēdu brokastis - ĪSTU mandeļu kruasānu. Ōmijas stacijā atvēries Chez Paul. /priecīgi

ā un vēl! biju jau to dzirdējusi no citiem - aizstāvēšanas runās vienmēr ir jāiekļauj kaut kas patētisks par japānu (tipa kā padomjlaikos kādu frāzīti par vadoni). sensejs pienāca un teica: "tu noteikti pasaki, no kurienes esi, un tad par japānu pasaki.. nē, vispirms par japānu un tad par sevi.. es zinu - globalizācija tur un internacionālais, bet ja nebūtu japānas un.. tavas valsts, tu būtu taisījusi citādāku darbu":)

šobrīd meklēju pilsētu japānā, kurā pēc nedēļas būtu sniegs un muzejs.