pamodos protams nakts vidū. ledusskapis tukšs. nācās ēst mammas līdzi iedoto smagi kūpināto šķiņķi un rupjmaizi. (interesanti, ka japāņu muitnieks, kam bija uzdevums neielaist gaļu valstī, izrakņāja manu somu un neatrada veselu kilogramu šķiņķa. tikai noburkšķēja, cilādams semočkas - "suvenīri no krievijas, i see"; otrs ar sunīti tikmēr jau bija aizlēkšojis prom, jo suns sāka ālēties)
koroče, man tagad nāk vēmiens no tā kūpinājuma. nepanesu kūpinājumus. gribas gulēt, bet bail apvemties miegā. ai nu labi, iešu pabraukāties.

nuja, pa pagājušo nedēļu arī gremošanas aparāts samaitājies un vitamīnu padeve, tāpēc štagad pabaroju sevi ar spinātiem kopā ar kaut kādām dzeltenām sēnēm un sezamu. apcepu labākos zivju izgriezumus, kas pradzēti jēlai ēšanai. 125 ml alus. + pašlaik mūsu laukos ziemas zemenīšu sezona.

mazliet izbaudu vienatni, kamēr nav pārvērtusies vientulībā. uzvelku šortus un jaunās, trakās zeķbikses. lillā jaku, mīksto vesti, stepēto mēteli - visu visu, ko gandrīz jau atstāju uz neatgriešanos.
ziemas segu arī iegādājos, lai gan budžetā nebija paredzēts. tā vietā lai segtos ar brezenta jaku kā pagājšnakt, man būs mīksta vatene ar āboliņa lapiņām.

bļē!
atkal jau atkal es esmu nopirkusi nevis jēlas, bet pusvārītas olas. a, es saskatījusies zazazelles pričeni, gāju jau pankūkas cept.