man niez pirksti ierakstīt skolas mailinglistē "screw you" un nebraukt vairs atpakaļ.

bled, debīlie bandīti; viens šodien piedraudēja mūsu māju spridzināt.

jācer, ka izdevās piešmaukt, ka tā nav mūsu māja. savācu savas mantas, pārrāpjoties pār sētām no otras puses mājai, o pie vārtiem dežūrēja mersis. 5dien emigrēšos.

bet nobeigumā bija tā: kad mēs caur svešajiem piesnigušajiem dārziem un pa aizsalušajiem grāvjiem lavījāmies uz attālo pieturu, ielas puikas mums pieskrēja klāt un deva padomus - "jums jādara tāpat kā mes darijām, kad aizmukām no internata un policija mūs meklēja. mēs negājām mājās, bet klīdām apkārt, tad viņi neko nevar atrast." bet es šiem tik saucu - "nesakiet nevienam, ka mūs pazīstat!"
reāli, ja grāvis nebūtu aizsalis, mēs nekur netiktu.

līdzko sajūtas labi, tā uzreiz atkal jāraustās, no kuras puses nāks sitiens. pieklājas tikai sēdēt, gausties, rauties čokurā, nelīst ārā. nelīst nekur, neko nedrīkst. par sūdu tikai drīkst būt. tad labāk lai jau sit nost visādi perdeļi. un tad lai dzīvo starp perdeļiem un apsit viens otru. un tad pēdējais perdelis paliks viens un vientuļš uz planētas. un viņš to būs tikai pelnījis. varēs noraudāties zils no kalna lejā. ar visiem nosistajiem perdeļiem. pieraudāt visas upes un jūras par jaunu. riebīgais perdelis. lai dzīvo perdeļi, aiz kuriem vairs nedzims jauni perdeļi. lai dzīvo un raud smirdīgais dirsa, visus piekāvis.