es nebraukšu uz ķīnu, jo man ķīna neko nenozīmē. japāna savu vērtību ir ieguvusi ar šeit sagaidīto rudeņu skaitu. tagad tā man ir svarīga.

nemierīgi trinos pa telpu. nesaprotu - pie aukstuma nevaru pierast vai pie klusuma.

bērnībā "saulesdārzā" mēs tāda meiteņu grupiņa gājām rokdarbu un ziedu kompozīciju pulciņā. visas ļoti pacietīgi un rūpīgi veidoja glītus pušķīšus, es vienīgā biju pilnīgi čau. noķēpājusies līdz ausīm ar līmi, manas kompozīcijas parasti sastāvēja no baisiem ērmiem un sudraba zirnekļiem latvāņu kātos, bet mani tik un tā piecieta, jo es biju smieklīga. tagad pilnīgi visas pulciņa meitenes ir izaugušas par lielām dāmām - labām arhitektēm, starptautiski atzītām dizaina meistarēm, aktīvākajām mākslas kūrētājām n stuff. bet man joprojām ir pilnīgs čau :)

latvieši holivudā, njā, eta štota:
http://vids.myspace.com/index.cfm?fuseaction=vids.individual&videoid=44739920

es neizgāju šodien no mājas, neuzrakstīju, ko biju solījusi, nesamaksāju īri, neatbildēju uz vēstulēm, es sērfoju trulākajos saitos, esmu apsegusies ar visu, kas ir istabaa un riju. vafeļu torti un lasi.

es stāstīju, ka tīņu gados strādāju kapos? nu, lūk. un vienreiz es ar visām kannām un ratiem uzskrēju virsū zēnam no skolas, kas man patika. un tad gribēju pakārties.

visvairāk man ir kauns par visu, ko slēpu, lai kolektīvs ar mani draudzētos. par to, ka vienreiz uz ielas izlikos, ka nepazīstu savu tēvu. un arī to, ka mani uz skolu dažreiz atveda ar bēru autobusu - es izkāpu kvartālu iepriekš un gāju kājām tālāk. tāpēc tagad laikam gribas visu pateikt, bet visu jau nav iespējams. es tikai saprotu, ka vecāki mani ir turējuši siltumā.

drīkst es turpināšu rīt?

3:23