pusdienās ejam uz upes krastu. ir tik karsts joprojām, ka zaļais dzemperis, ko nēsāju jūlijā rīgā, jāvelk nost un jāsien ap kaklu.
vakar: stumjam riteņus caur garo zāli, saulē miegdami acis, raibi ziedi sitās sejās.. tad lēnām kā kino pamazām uz apvāršņa parādās gleznainā upmala, bet tur - mūsu vietiņā ierīkojies STUNDU BASTOTĀJS PANKS!! paklājis maisiņu zem dibena, nometis somu ar visiem brelokiem, apkrāvies ar mangām, gozējas saulītē un fotogrāfē sevi ar telefonu.

( skrien taa ka dutei acis saap )

via punkts

- celojumaa jau viegli, bet ko maajaas bildeet? tikai tos ko miili - maati vai suni.
- vai sevi.

es neguļu. es nevaru pagulēt. prikaļi?

man nāk virsū novembris. es nevaru šito baltrocību.
man ir mellna mellna dūša!

ārā sāk jau klukstēt ķīnieši. pēdējā laikā no rītiem dzirdamas sieviešu balsis. agrāk te nekādas sievietes nemēdza būt. varbūt sargiem jauna radiostacija?
es jau kuro dienu šitā līdz 5iem bumbulēju. tad it kā apguļos, bet saule pārāk karsē istabu no rītiem, trokšņi visapkārt. tā ka drīz vien esmu jau atkal augšā un luņoju.

pirms nedēļas es vēl attaisnojos ar to, ka domāju.
bet tagad manas domas jau ir tā sasmirdušas, ka saglumušas un vajadzēs citas.

lai dzīvo tie, kas meitenēm nebeidz atkārot, ka viņas ir smukas un gudras.

es gribēju teikt - TIKAI tie!