man te bija šādi tādi svētki, bet vakar nācās gaudži noraudāt, ka man jau nekad nekādi svētki nesanāk - mājai atslēdza elektrību un visu citu, sēdējām karstumā bez kondicioniera un vēdinājāmies papīra vēdekļiem.
TOTIES ŠODIEN!!!
Agnis mani aizveda uz īstajiem džungļiem, biezoknī ar spārēm un brīdinājumu par bīstamiem zvēriem. braucot pa laukiem saplūcām rudens veltes vakariņām pilnu riteņa groziņu - bumbierus, baklažānus, tiku arī pie džungļu puķēm, bridām caur lotosiem, cīnījāmies ar indīgo čūsku (nopietni - uzbruka šņākdama uz ceļa!!), maldījāmies kapsētās ar pelēkiem spoku stāviem un vēl protams lieli koši rīsa lauki. re kur viss guvums -

skraidījām plikiņi pa strauta malu, spārītes sēdās matos un mārītes rāpoja pa pirkstu galiem, šauras taciņas veda caur bambusu birzīm, tālumā redzējām - tukšā zaļā laukumiņā zemnieku tante salmu cepurē spēlēja golfu ar sapuvušu ābolu.

rudens, kā izrādās, atnāk nevis no aukstuma, bet no vecuma. tveice joprojām kā jūlijā, bet lapas dzeltenas.
vispār te viss ir savādāk, bet tur tā uzreiz nenokļūst. viss labais ir cilvēcīgi noslēpts ap stūri.
tikai tie tempļi un dārzi ir skaisti, kas parādās nekurienē ceļa līkumā, nevis tie, uz kuriem iet pēc kartes un stāv rindā. uz tiem nav vērts iet nemaz, tur cilvēki jau ir iznesuši visu svētumu.

vislaik liekas, ka gulta kratās zemestrīcē. pārbaudu, bet nav bijusi.
es lietū nevaru pagulēt.
lai gan pieļauju - ja būtu panks, man būtu saldāks miegs. uz to arī mēģināšu koncentrēties.